Antons - mūsu kluba smaidīgākais skrējējs :)

Ar skriešanu sāku nodarboties kaut kur 2012. gadā. Iemesli? Hmmm, precīzi neatceros, bet nebija baigās nepieciešamības, nebija problēmas ar lieko svaru, nebiju fiziski vājš, un tā nebija kā alternatīva kaitīgiem ieradumiem. Domāju, ka galvenie iemesli bija - brāļa iespaids un vēlme kustēties vairāk. Esmu dzimis un audzis Siguldā, pabeidzos vidusskolu, diez gan ātri pārvācos uz Rīgu. Pavadot bērnību un augot Siguldā, galvenā izklaide bija sports un kustība, sākot ar "ķerenēm"" un “kazakiem razbojņikiem” pagalmos, un skolas laikā principā viss kur vajag skriet, spert, mest vai ķert. Man tiešām bija ļoti aktīva jaunība un par to man ir milzīgs prieks.

Pārbraucot uz Rīgu viss pamainījās un ikdiena palika daudz pasīvāka - studijas, darbs, mācībās mājās. Pieradu pie šāda dzīves veida, dabūju kaitīgu ieradumu - “papūst dūmus”, brīvdienas uz deju grīdas un pirmdien ar sāpošu galvu uz darbu vai lekcijām. Pēc pāris gadiem sāku just, ka kaut kā nejūtos tik labi kā jutos kādreiz, bet nevarēju saprast, kas pietrūkst. Paralēli, divus gadus jaunākais brālis pievērsās skriešanai un ar vien biežāk skriešanas temats sāka parādīties savstarpējās sarunās, līdz pienāca laiks braukt atbalstīt brāli sacensībās, laikam tad tas arī notika,  sajutu, ka man arī vajag pamēģināt paskriet.

Sākums nebija viegls, uzvilku pirmos apavus kas gadījās pa rokai, kuri nedaudz līdzinājās sporta apaviem, sameklēju apli “rajonā”, kā tagad atceros, 2,5km aplis Imantā un aiziet. Pārgāju soļos pēc metriem 400-500, bēdīgi, es zināju, ka būs grūti, bet, ka vajadzēs pāriet soļos, to nebiju gaidījis. Tā arī turpināju pāris nedēļas, tāds kā intervālu skrējiens 500m skrienu, tad pāreju soļos, sāku pamazām palielināt nogriežņus un tad jau aizgāja. Aizgāja līdz pirmajai traumai, jo skriet kedās tomēr nav ieteicams. “Ieniru” sporta apavu jūrā un palika vēl interesantāk. Un tā pamazām, pamazām pēc pāris gadiem nolēmu sevi izaicināt un noskriet pirmo nopietno distanci sacensībās. Tas bija Biķernieku pusmaratons, kuru noskrēju, ja pareizi atceros divās stundās un četrās minūtēs. Tās bija mocības un es nolēmu, ka turpmāk skriešu tikai priekš sevis un rezultāti mani neinteresē. Tā arī bija, skrēju priekš sevis, savam priekam gadus 7, bet tad atkal, skatoties uz brāļa progresu un apmeklējot dažādas sacensības biežāk un biežāk, jūtot adrenalīnu, azartu, ātrumu, nolēmu uzskriet sacensības un pēc sacensībām mana mīlestība pret skriešanu sāka augt ar katru dienu.

Skriešana man palīdz atslēgties no ikdienas domām, nav obligāti jābūt  sliktām domām, bet tik un tā, kad es skrienu es koncentrējos uz tehniku, soli, ātrumu, elpošanu, pulsu, man patīk analizēt kā darbojas mans ķermenis, tandēms - prāts un spēks. Pēc skrējiena aplūkot datus, izdarīt secinājumus un pameklēt informāciju, kā uzlabot kādu no rādītājiem. Meklējot dažādu informāciju un uzlabojoties rezultātiem ar vien biežāk sāku lasīt un skatīties, ka pastāv skriešanas klubi, palasot vairāk, sapratu cik tas ir aizraujoši skriet kopā ar cilvēkiem, kuriem ir līdzīgas intereses, kuriem var palūgt padomu, vai palielīties ar iespaidīgu treniņu un viņš sapratīs visu ko tu viņam stāsti un otrādi. Ja iepriekš uzskatīju, ka skriešana noteikti ir “solo” sporta veids un skrienot nav nepieciešama kompānija, tad sākot piedalīties sacensības un skrienot dažādus treniņus, parādījās vēlme arī pēc kompānijas un domu biedriem. Tad arī pienāca nākamais posms, meklēt skriešanas klubu. Ātri negāja, bet vienu dienu uzrunāja kādā no sociālajiem tīkliem ievietota informācija par koptreniņu uz kuru nolēmu pieteikties un kopš tās dienas, nu jau gadus trīs, jūtos piederīgs pie skriešanas kluba. Nākt uz koptreniņu, satikt kluba biedrus un skrienot kopā izrunāt kādos mačos plāno piedalīties viens vai otrs, redzēt kā progresē tavi kluba biedri, vai progresē tu pats, vai kopā pačīkstēt un padusmoties uz treneri par smago treniņu ir fantastiski, vienmēr jautri. Un pat tad, kad ir ļoti grūti un gribas apstāties, es redzu, ka citi vēl cīnās un tad nekas cits neatliek kā cīnīties kopā. Ir forša sajūta kopā ar kluba biedriem braukt uz maču un pārstāvēt savu klubu, atbalsts un pārdzīvojumi, prieki un vilšanās, to visu piedzīvo kopā ar biedriem, partneriem un tās ir lieliskas sajūtas, tā ir tā pievienotā vērtība.

1 komentārs - Antons - mūsu kluba smaidīgākais skrējējs :)

Komentēt