Mūsu kluba otrā "ultra" - Elvita
Nedēļas nogalē notika Latvijas populārākais un zināmākais ultra skrējiensoļojums Rīga -Valmiera 2023. Savu debiju "ultrās" piedzīvoja mūsu kluba ilggadēja dalībniece Elvita Alkse. Elvitu aizrauj viss jaunais un viņa nepārtraukti meklē, un arī atrod, sev izaicinājumus.
Skriešana aizsākās ļoti agrā bērnībā. Mana mamma jau kopš bērnības nodarbojās ar orientēšanās sportu, tāpēc arī es tiku vesta uz sacensībām un orientēšanās seriāliem jau kopš bērnības. Ja pareizi atceros, tad aptuveni 6 gadu vecumā sāku startēt orientēšanās seriālos “Magnēts” un “Meridiāns”, kur skrēju marķētās distances. Tā arī tas viss sākās un kopš tā laika bez skriešanas nevaru iedomāties savu ikdienu.
Esmu trenējusies orientēšanās sportā, kā arī vieglatlētikā, tāpēc sports man nav svešs un šobrīd man patīk skriet pa takām vai asfaltu, kā nu katru reizi sanāk. Es arī kādreiz gribu apskriet apkārt Latvijai. Joks. Lai gan ko tik gadiem ejot nevar traku izdomāt. Es skrienu, jo man tas patīk. Man patīk skriet intervālus un garos treniņus, esmu iemīlējusi skriešanu pa asfaltu, kā arī dievinu skriet pa takām. Tas vienkārši ir mans sporta veids. Es arī labprāt papeldu baseinā, pavingroju vai aizeju izbraukt ar riteni kādu līkumu, bet skriešanai vienmēr tiks dota priekšroka. Tā vienkārši ir.
Bet man patīk skriet vienai, jo tad esmu ar savām domām un zinu, ka skrienu sev ērtā tempā. Man vienmēr šķitis ja skriešu ar kādu citu, tad temps būs par lēnu otram cilvēkam. Protams, Stirnu bukos sanāk skriet ar vēl pāris simtiem cilvēku, bet tad tas ir citādāk.
Man nekad nav bijušas problēmas ar pašmotivāciju, mani motivē cilvēki, kas ir augstas klases sportisti gan Latvijā, gan pasaulē un arī visi tie draugi, paziņas, kuri piedalās dažāda veida sacensībās tepat Latvijā un ārpus tās. Katram ir sava veida stāsti un pieredzes, kuras lasot iemācos kaut ko jaunu un pilnveidoju arī savas zināšanas par sporta vidi. Liels motivators ir arī iespēja piedalīties un startēt sacensībās, kas tiek organizētas dažādās Latvijas vietās. Ir iespējas skriet pa skaistām vietām un ieraudzīt lieliskus dabas skatus tepat mūsu Latvijā. Un emocijas, kuras iegūstu skrienot nevar aizstāt nekas!
Tādēļ man arī patīk būt šajā klubā. Tā ir piederības sajūta. Man ļoti patīk tas, ka komandā/klubā cilvēki viens otru atbalsta, motivē, organizē kopīgus treniņus vai pasākumus. Tas ir forši būt kopā vienā burbulī ar līdzīgi domājošiem. Kā arī uzvelkot kluba krāsas ir atbildības sajūta, ka jāparāda sev un citiem ko es spēju. Uzreiz iztaisnojās mugurkauls un kājas kļūst ātrākas, protams, neskaitot Stirnu buka kalna karaļu posmus, tur man šobrīd nekas kājas uz priekšas pašas nenes.
Kāds interesants atgadījums iz sporta dzīves?
Man laikam pa šiem visiem gadiem atmiņā palicis tikai viens tāds, kas uzreiz uzaust pie apvāršņa. 2011.gadā notika Valmieras čempionāts orientēšanās sportā tepat Valmieras pusē, Grīviņu mežā. Bija otrā sacensību diena un iedzīšanas distance, kas nozīmē, ka dalībnieki viens aiz otra distancē dodās ar tik lielu laika starpību kāda ir iepriekšējās dienas rezultātos. Pēc pirmās dienas biju ierindojusies pirmajā vietā, tapēc distancē devos pirmā. Neatceros ar cik lielu laika starpību, bet zināju, ka nevaru pieļaut lielas kļūdas distancē, jo tad mani noķers konkurentes. Diezgan neilgi pirms finiša šķērsojot purvainu grāvi man iestiga kāja dubļos un velkot kāju ārā vairs nebija manāma viena no manām botām. Tā kā dubļos to uzreiz neredzēju, tad lieki nedomājot turpināju distanci ar zeķi kājā. Ieskrienot finišā biju saglabājusi savu 1.vietu, kā arī bota vēlāk tika veiksmīgi atrasta dubļos. Šis man ir ļoti spilgti palicis atmiņā un nekas cits šo vēl nav pārspējis.