Indra ir liepājniece, kura pēc studiju laika Jelgavā nu jau padsmit gadus dzīvo Rīgā. Mamma diviem aktīviem bērniem, sieva un skriešanas entuziaste, kura drīzāk iegādāsies sev jaunas skriešanas kedas nekā augstpapēžu kurpes vai kleitu. Tomēr ja kāds vēl skolas gados teiktu, ka viņa reiz noskries maratonu, Indra vien neticīgi nosmietos. Kāpēc?

Vai cilvēks, kurš bērnībā nevarēja pastaigāt, var noskriet maratonu? Var! Indra tam ir pierādījums! Savulaik visus skolas gadus viņa no sporta stundām bija atbrīvota veselības problēmu dēļ, un arī augstskolas laikā ārsti atvēlēja vien apmeklēt ārstniecisko vingrošanu. Tagad, atskatoties uz šiem daudzajiem vējā palaistajiem gadiem, viņai ir nedaudz žēl, taču viņa ir pārliecināta, ka viss vēl ir priekšā - arī ne viens vien maratons.

Jau no sākumskolas gadiem Indru vajāja dažādas veselības problēmas, to dēļ bija pat brīdis, kad viņa nevarēja pastaigāt. Izkāpt no gultas, piecelties kājās vai uzkāpt skolā uz klasi, kura atradās 3. stāvā? Tas bija milzu izaicinājums! Šī iemesla dēļ liepājniecei nācās būt biežam un regulāram viesim Rīgā, Bērnu slimnīcā, viņa arī atceras vienu gadu, kad mācību semestris tika noslēgts mācoties slimnīcā, jo savādāk nevarēja. Ja kāds būtu teicis, ka pēc gadiem viņa skries, darīs to ar prieku, tad nekad neticētu, jo skolas gados, sēžot sporta stundās maliņā un vērojot klasiesbiedrus, kuri pa kāpām skrēja krosu, šī sporta aktivitāte šķita kā nebeidzamas ciešanas. Tomēr nekad nevajag teikt “nekad”.

Savulaik Indras darba kolektīvā bija kāds ļoti aktīvs kolēģis, kuram noskriet maratonu bija tīrais nieks un gluži vai ikdiena. Sekojot līdzi viņa skriešanai un redzot, cik lielu prieku tas sniedz, Indra nolēma izmēģināt arī pati, jo bērnības veselības problēmas bija sen aizmirstas, apņēmība - liela! Viņa piemetina, ka pēc pamatskolas absolvēšanas problēmas ar kājām bija pilnībā aizmirstas, vienlaikus ik pa brīdim vajāja citas veselības kaites, taču tās tika pārdzīvotas un aizmirstas, tāpēc netraucēja domai par skriešanu.

Sākumā viņa sāka skriet bez jebkādām zināšanām un arī nepieciešamā inventāra. Atceroties savus pirmos skrējienus, Indra smejas, ka noskrēja tos šaurās botās, kuras nežēlīgi spieda un berza kājas, tomēr apņēmība bija lielāka! Noskrējusi savus pirmos 2 km un neatdevusi galu, viņa turpināja skriet regulāri. Drīz vien, izaicinot sevi, viņa pieteicās Rīgas Maratonā noskriet 5 km distanci, taču pēc tās sev nosolījās, ka šajās sacensībās skriet vēlreiz 5 km - nekad vairs -, jo lielā burzma neļāva izbaudīt skrējienu. Tā nu nākamajā gadā bija uzstādījusi sev plānu noskriet 10 km, taču, vārds pa vārdam, kolēģis mudināja skriet 21 km, jo 10 km jau bija kļuvuši par viņas ikdienas distanci. Izaicinājumus vajag!

Kā uz dullo sagatavoties savam pirmajam pusmartonam? Indra ņēma talkā Endomondo izstrādāto plānu, skrienot pēc tā. Pēc gada jau pirmais pusmaratons. Lietains, auksts, taču startā un finišā laimes asaras par to, ka cilvēks, kurš savulaik nevarēja paiet, var skriet! Pēc tam gan kolēģa, kurš bija viņas iedvesmotājs skriešanā, gan arī citu tuvāku un tālāku draugu apsveikumi. Atceroties šo brīdi, Indra teic, ka tobrīd sajutusies gandrīz kā sacensību uzvarētāja, jo, lai arī mērķtiecīgi gājusi uz savu mērķi, protams, bijušas arī reizes, kad ticība pazudusi.

Atskatoties uz saviem noskrietajiem kilometriem, Indra secina, ka pēc pirmā pusmaratona āķis bija lūpā un galvu nepameta ideja, ka kādreiz vajadzētu noskriet arī visu maratonu, ne tikai pusīti. Ceļš līdz maratonam gan bija nedaudz garāks, jo pa vidam tomēr uzpeldēja neliela neticība sev, kas pēdējās dienās pirms starta dienas lika tomēr nomainīt 42 km distanci uz pierastajiem 21 km, tomēr maratons atnāca 2022. gadā. Smejoties Indra saka, ka tagad, kad maratons ir sasniegts, nākamreiz jāmērķē no Rīgas līdz Valmierai, tomēr ko tādu noteikti nespētu pārdzīvot viņas mamma, kurai par savu gatavošanos maratonam viņa nav pat stāstījusi. “Mammai jau tā bija grūti pieņemt, ka es skrienu 21 km! Kad viņa beidzot bija pieņēmusi, ka es to varu, piezvanīju un paziņoju, ka esmu noskrējusi 42 km. Viņa palika bez vārdiem,” stāsta Indra.

To, cik pusmaratonu noskriets, viņa vairs neskaita, taču tā kā maratons pagaidām tikai viens, Indra šogad ir apņēmusies savu pagājušā gada veikumu atkārtot. “Lai pierādītu pārējiem, ka tā nebija tikai nejaušība,” iesmejas viņa, piemetinot, ka pati gan apzinās, ka tas bija liels darbs. Darbs gan fiziski treniņos, gan arī morāli, pašai sev liekot noticēt, ka maratons nav nekas nesasniedzams.

Jautāta, kādas bija sajūtas pēc pirmā maratona, Indra nosmej, ka izcilas! “Ja būtu zinājusi, ka pēc maratona ir tāda atpūtas zona ar gardumiem, es būtu skrējusi maratonu jau agrāk,” viņa pajoko sev raksturīgajā manierē, atzīstot, ka skriet nebijis grūti, arī turpmākajās dienās nebija stīvuma, par kuru brīdinājuši citi.

Indra ir viens no Žolneroviča Skriešanas kluba agrajiem putniņiem, kuru nereti skrienot ielās var redzēt jau pirms plkst. 6.00. Kā atzīst viņa pati, ja iesāk dienu darot to, kas pašai patīk visvairāk un uzlādē, tad arī pārējā diena ritēs raiti. Saule, lietus, sniegs vai vējš nav traucēklis viņai noskriet savu ieplānoto skrējienu, jo vienmēr visam pāri ir mežāža spīts un vēlme neatlikt neko uz vēlāku un nemeklēt attaisnojumus, kāpēc kaut ko nedarīt. Kā zināms, iemeslu, kāpēc nedarīt, var atrast vienmēr, taču kāpēc gan nedarīt, ja var darīt? “Ja kāda iemesla dēļ nesanāk iziet paskriet no jau no rīta, tad visu dienas pirmo cēlienu tirda nemiers,” ar savu pieredzi dalās viņa. Skrējieni, pēc viņas teiktā, esot labākais brīdis, lai saliktu pa plauktiem visus darbus, radītu jaunas ieceres rakstiem, reklāmām, tieši tāpēc arī reti Indru redzēsiet skrienam klausoties mūziku. Viņasprāt, visforšāk ir skriet klusumā.

Visticamāk, arī tieši viņas lielā apņēmība un vēlme sasniegt savu mērķi - beidzot noskriet savu pirmo maratonu - ir galvenais iemesls, kāpēc viņa to paveica, jo netika izlaists neviens treniņš, savukārt citu frāzes, ka gan jau nekas nesanāks, padarīja viņu vēl apņēmīgāku.

Indra stāsta, ka vēl viena liela motivācija būt kustībā ir abi bērni, jo nevis sēžot uz dīvāna gudri vajag bērnus pamācīt, ka vajag būt aktīviem, bet gan rādīt to ar savu piemēru. Un tas ir izdevies, jo gan desmitgadīgais dēls, gan arī jau teju pirmklasniece labprāt piedalās sacensībās un skrienot gan Stirnu bukā, gan arī citos mačos. “Patiesībā, pie tā, ka mani bērni ir tik aktīvi, esmu pati vien vainīga, jo ar meitu puncī paguvu vēl noskriet divas sacensības. Laikam tādā gadījumā lieki cerēt, ka bērns būs mierīgas dabas,” saka Indra.

Šobrīd skriešana Indrai ir kļuvusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Ja nedēļa pagadījusies darbiem piepildītāka vai arī atslodzes nolūkos ieplānots par kādu treniņu mazāk nekā ierasts, viņa smejas, ka kājas pašas nedod mieru, jo jau ir pieradušas, kurās dienās jādodas skriet.

Tieši šī iemesla dēļ Indra labprāt skrien arī atrodoties ārpus Latvijas, kad ar ģimeni devušies ceļojumos. Līdz šim gan tie bijuši vien treniņskrējieni, taču Indra ir pārliecināta, ka nav ilgs laiks jāgaida līdz brīdim, kad noskries arī kādas sacensības ārpus mūsu valsts robežām. “Katra atrašanās uz starta rada patīkamu satraukumu. Es nevarētu gūt adrenalīnu lecot ar gumiju vai izpletni, jo baidos no augstuma un mīļuprāt palieku stāvot ar abām kājām uz zemes, tāpēc skriešana ir izcils veids, kā uzlādēt sevi ar enerģiju vēl ilgam laikam uz priekšu,” teic viņa.

Arī ziema viņai nav šķērslis ierastajam rīta skrējienam, jo esot taču jāgatavojas jau nākamajai sezonai. “Jo tuvāk nāks sacensības, jo vairāk mājās runāšu par skriešanu. Man šķiet, ka pagājušajā gadā aptuveni mēnesi pirms maratona es par skriešanu vien runāju,” viņa atceras smejoties, piebilstot, ka jāsaka milzīgs paldies vīram, kurš viņu atbalsta skriešanas trakumā un ir gatavs braukt uz Rēzekni, Liepāju, Valmieru vai jebkur citur, lai sieva varētu uzvilkt kedas un doties skrējienā. Tāpat pateicību viņa velta Valērijam Žolnerovičam, kura “pārraudzībā” nonākusi pateicoties jau kāda cita kolēģa ieteikumam. “Re, nebūtu man tik lielisku kolēģu, nebūtu es atklājusi skriešanu un nenoskrietu arī savu maratonu,” iesmejas Indra, piebilstot, ka Valērijs vienmēr māk uzmundrināt un noticēt tad, kad, iespējams, pašai ticība saviem spēkiem strauji izsīkst.